Linda Rozenbaha, dūla, grāmatas “Gaidības un radības ar prieku” latviešu un krievu valodā autore atzīst, ka saldumi viņai nepieciešami katru dienu, lai arī pati piebilst – diemžēl.
Taču, ja arī Linda ļaujas saldumu baudīšanai, tad to kvalitātei jābūt lieliskai. “Svarīga arī mierīga noskaņa, jauka vide. Un tad tā – ar baudu un lēnām, piemēram, nogaršoju kūciņu „Mēnestiņš” kafejnīcā „Vecrīga””, atzīst Linda Rozenbaha. Viņas pieredzē ir arī, protams, saldumi, kas saistās ar atmiņām – mammas gatavota plātsmaize, pusaudžu gadu „tusiņos” eļļā vārītie saldumi u.tml.
Jautāta, kādas saldumu tradīcijas ir raksturīgas Latvijas iedzīvotāju vidū, Linda saka: “Padomju laikos galdi bija pilni un daudzviet tas turpinās. Tas gan ne no pozitīvās puses – šis ir paradums, no kura cenšos atradināties uz principu – „mazāk, lēnāk, ar baudu” nevis „daudz un ātri”” Linda Rozenbaha arī pabijusi dažādās vietās pasaulē, un par saldumiem, ko pārvest no ceļojumiem, viņa saka: “Vienmēr – kaut ko no nacionālās virtuves. Katrā valstī jau kaut kas tāds ir. Piemēram, mūsu kaimiņiem lietuviešiem ir tā saucamās cepumu ēdamās egles, Austrumos – Austrumu saldumi u.tml.”
Foto no Lindas Rozenbahas personīgā arhīva




Komentāri